No "Nekad vairs" līdz "Mums vajag vēl vērienīgākus projektus" Rita

Kā tu nonāci līdz darbam biedrībā "r.a. "Siltumnīca""?

Pirms vairākiem gadiem bija tā, ka biedrības vadītāja zināja, ka es vienmēr dzīvē biju vēlējusies pamēģināt uzrakstīt un koordinēt projektu, jo man tas likās viens no labākajiem un stilīgākajiem darbiem pasaulē. Mūsu draugu grupā bija vēl viens cilvēks, kurš bija izdomājis, ka vēlas izveidot nometņu rīkošanas vietu, kā arī pats tās īstenot. Tad nu biedrības vadītāja ar vēl vienu līdzgaitnieku atrada projektu konkursu, saveda mūs abus kopā – vienu rakstītāju, otru, kam ir vieta, kur organizēt, un teica, lai mēs darbojamies. Tā nu sanāca, ka projekta pieteikumu apstiprināja. Mums vairs nebija citas izvēles, kā to īstenot. Tas bija sasodīti grūti un sarežģīti, jo, kā jau bez pieredzes, mums bija šādas un tādas kļūdas, kā arī projektos vienmēr notiek kaut kas neparedzēts un mums vajadzēja iemācīties pārvaldīt stresa situācijas. Pirmie projekti gan man, gan kolēģiem uzsita pamatīgus zilumus un šo projektu laikā radās mans slavenais teiciens “nekad vairs es šo nedarīšu”. Bet, kā saka mani kolēģi, man ir problēmas ar sava vārda turēšanu un pagāja pāris mēneši un es atkal rakstīju kārtējo projekta pieteikumu. Acīmredzot, mums izdevās ļoti labi, jo saņēmām labas atsauksmes gan no nometnes dalībniekiem, gan no viņu vecākiem, kas arī nākamajā gadā gribēja nometnē atgriezties, kā arī drīz radās vēlme sevi izaicināt jaunos projektos un katru nākamo uzrakstīt arvien vērienīgāku par iepriekšējo.

 

Kādas ir lielākās grūtības, ar kurām esi saskārusies, īstenojot projektus? Kā tu tās pārvari?

Manuprāt, vislielākās grūtības ir tad, ja es uzrakstu projektu, pašai viss liekas superīgi izplānots, bet mērķa grupa nenāk uz aktivitātēm, kas ir tieši mērķētas viņiem un ir pilnīgi bez maksas. Visgrūtāk šis bija Covid laikā, kad jau tā bija daudz ierobežojumu un bija īss brīdis, kad varēja tikties, bet visi bija tā iesēdējušies savās mājās, ka bija tiešām grūti viņus izvilināt ārā.

Tāpat arī pēdējos gados organizējam aktivitātes Ukrainas civiliedzīvotāju integrācijai Latvijas sabiedrībā un sākumā bija ļoti grūti iegūt ukraiņu uzticību un izskaidrot, kāpēc viņiem būtu vērtīgi apmeklēt mūsu aktivitātes. Mēs burtiski esam braukuši uz viņu dzīvesvietām, kopmītnēm, sēdējuši viņu virtuvēs un skaidrojuši projekta jēgu un to, lai viņi atnāk un pamēģina kādu no aktivitātēm un viņiem iepatiksies.

Apkopojot savu domu, sanāk, ka grūtības pārvaram ar skaidrojošo darbu. Jo mums nav variantu, ko mēs projektā esam apsolījuši, tas mums ir jāīsteno. Ir bijušas reizes, kad kāda no aktivitātēm ir jāīsteno vairāk reižu, kā projekta pieteikumā paredzēts un šeit sākas mūsu brīvprātīgais darbs. Visticamāk, ka tā tas būs katru reizi, kad izvēlēsimies kādu jaunu jomu, kurā ielauzties.

Grūtības pārvaru izrunājoties ar kolēģiem, viens otram pačīkstam uz pleca un tad nākamajā dienā atkal ķeramies pie darbiem. Tāpat jāsaka, ka mums visiem ir laba humora izjūta un bieži vien palīdz arī kārtīga izsmiešanās.

 

Ņemot vērā, ka biedrības mājvieta ir Siguldas novadā, kā tu vērtē biedrības ietekmi uz Siguldas novada kopienu? Vai vari dalīties ar konkrētiem piemēriem?

Šobrīd varu no sirds apgalvot, ka beidzot mūsu darbs sāk atalgoties ar augļiem. Jo, pirmajos gados, kad rīkojām dažādas projekta aktivitātes ar mērķi tajās iesaistīt vietējo Siguldas kopienu, pie mums ļoti daudz brauca cilvēki no citām Latvijas vietām un man bija grūti saprast un pieņemt, kāpēc vietējos ir tik grūti izvilināt ārā no mājas. Šobrīd ir tā, ka mūs kā personības un mūsu pasākumus cilvēki atpazīst. Manuprāt, ir cilvēki, kas mūs uztver kā vietējās kultūras dzīves organizētājus, jo, ja es esmu kādā pasākumā, kuru neorganizēju, tāpat būs cilvēki, kas man pienāks klāt un vaicās, kas šeit notiek un ko kurā teltī iespējams darīt.

Priecājos arī, ka mūs kā pilsoniskās sabiedrības pārstāvjus aicina uz dažādām pašvaldības diskusijām, darba grupām, jo mēs esam tie, kas ir apkopojuši vietējās kopienas viedokli un varam to nodot tālāk. Šobrīd arī vietējās skolas ļoti ātri reaģē uz mūsu piedāvājumiem, piemēram, kad izveidojām savu iniciatīvu “Paša aizvērtās durvis”, tūlīt pēc publicēšanas mums jau bija rinda ar tiem, kas gribēja izmēģināt.

Arī palēnām iegūstam jauniešu uzticību, jo vairs neesam “tie, kas organizēja aktivitāti “Slikto manieru tējas dzeršanas pēcpusdiena””, bet nu jau mūsu biedrību atpazīst pēc nosaukuma un biedrus pēc vārdiem. Kā arī jaunieši paši izsaka vēlmi piedalīties mūsu rīkotajās aktivitātēs, kas ir sirdi sildoši, ņemot vērā, ka jaunieši ir ļoti prasīga publika.

 

Kā tu uzturi savu profesionālo kompetenci un seko līdzi nozares jaunumiem? Vai ir kādas konkrētas mācību programmas vai semināri, kuros esi piedalījusies?

Patiesībā šis ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc es strādāju NVO nozarē, jo šajā sfērā ir iesaistīti tik daudz foršu cilvēku. Un kur viņus visus var sastapt? Protams, ka dažādās apmācībās, semināros, diskusijās, konferencēs utt. Šobrīd es jau nedaudz esmu iemācījusies sevi kontrolēt, bet tikko es sāku savu darbu biedrībā, man likās, ka man ir ļoti daudz jāmācās un tad es pieteicos un apmeklēju visas apmācības, darbnīcas un seminārus, kas man likās interesanti, un paralēli mēģināju darīt savus ikdienas darbus. Bija interesanti, iepazinu visādus foršus, radošus, aktīvus cilvēkus ar cēliem mērķiem, bet viegli nebija. Tāpēc šobrīd cenšos ar vēsu prātu izvērtēt, vai man tiešām vajag apmeklēt visus pasākumus.

Bet, ja kāds meklē foršu cilvēku burbuli, ar kuriem kopā sasniegt lielus mērķus, tad NVO sektors ir īstā vieta. Man liekas, ka šis ir labs laiks, lai pievienotos NVO jomai, jo, manuprāt, ir beidzies laiks, kad katra organizācija rauj segu uz savu pusi un nevienam neko nestāsta un nedalās pieredzē, jo mēs visi konkurējam uz vienu un to pašu projektu konkursu finansējumu. Šobrīd visi ir atvērtāki sadarbībai un labprāt dalās ar saviem labajiem piemēriem. Arī mēs esam organizējuši projektu rakstīšanas darbnīcu, kurā dalījāmies ar visiem mūsu knifiņiem un centāmies citus nozares kolēģus iedvesmot, kā vien varam.

Visvairāk esmu apmeklējusi Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras organizētās apmācības, ļoti patika Aktīvo iedzīvotāju fonda organizētās mācības. Kā arī esmu pati rakstījusi projektus, lai iepazītu citu organizāciju darbu un dalītos pieredzē. Šobrīd ar kolēģiem apgūstam Latvijas Pašvaldību mācību centra Bērnu tiesību aizsardzības mācības.

 

Kurš ir tavs mīļākais projekts?

Mīļākais projekts ir jau pieminētās nometnes Latvijas un diasporas bērniem un jauniešiem. Šis projekts jau sen vairs nav finansiāli izdevīgs un sajūta ir tāda, ka mēs paši piemaksājam, lai varētu nedēļu atrasties nometnē, bet katram no iesaistītajiem ir savs iemesls, kāpēc mēs to darām. Man tas ir tāpēc, ka tas ir mans pirmais projekts, kuru es izdarīju no A līdz Z un tas ir kā mans bērniņš, kurš katru gadu arvien vairāk aug un attīstās. Acīmredzot, man vajag to, ka katru gadu vienu nedēļu mēs sniedzam jauniešiem savas zināšanas, kopā iepazīstam mūsu skaisto Latviju, mācām dzīvi un viņi māca dzīvi mums. Pēc nometnes nedēļas ir liels emocionāls un fizisks izsmēlums, bet domāju, ka daudzi nemaz nenojauš, ka man nometne sākas jau iepriekšējā gadā, kad rakstu pieteikumu projektu konkursam, meklēju nometnes vietu un gada sākumā izsludinu pieteikšanos un tad reģistrēju dalībniekus nometnei, kuri piesakās, tad atsakās un tikai nometnes pirmajā dienā es pilnībā varu būt pārliecināta par to, kāds būs dalībnieku sastāvs. Tāpēc nometne it kā ir tikai vienu nedēļu, bet es ar to nodarbojos gandrīz pus gadu.

Bet atsauksmes pēc nometnes ir brīnišķīgas. Dalībnieku vecāki ir tik forši, ātri saprot mūsu humoru un man prieks, ar kādu uzticību viņi mums atstāj savus bērnus. Bieži vien mēs no vecākiem dzirdam, ka viņi arī labprāt piedalītos tādā nometnē. Kā arī liela motivācija ir tā, ka arī paši dalībnieki, nometnei beidzoties, saka, ka brauks atkal. Mūsu priekšā ir izauguši tik daudz bērnu, ka es pat vairs negribu domāt, cik daudz gadu organizējam šo nometni.

Mūsu nometnes ir tādas ģimeniskas. Jo lielāka pieredze ir mums, organizatoriem, jo vairāk mēs saprotam, ka pašiem dalībniekiem arī ir jāiesaistās nometnes satura un norises organizēšanā. Tas nometni padara par tādu kā mūsu kopdarbu. Pēdējā nometnē dalībnieki gan iesaistīja aktivitātēs organizatoru mazos bērnus, iesaistot viņus rotaļās, sporta dienas aktivitātēs, palīdzot kaut kur uzrāpties utt., gan starp ēst gatavošanas meistarklasēm staidzināja nodarbības vadītājas suni. Nometnes līderi visu nedēļu plānoja un nogalē organizēja Jauniešu dienu citiem nometnes dalībniekiem, kas bija brīnišķīgi izplānota. Kā arī līderi vadīja rīta rosmi un mudināja savus kolēģus būt aktīvus. Vēl man ļoti patīk, ka tad, kad nenotiek nodarbības, kāds no dalībniekiem vienkārši atnāk un grib parunāties un mēs runājam par to, kā viņi dzīvo ārzemēs un kā dzīvojam mēs, Latvijā.

Man nometne vienmēr asociējas ar maratona sajūtu nedēļas sākumā un ar noguruma asarām nedēļas pēdējā dienā, kad visi dalībnieki dodas mājās. Ar negulētām naktīm, rakstot dienas atskaites vecākiem un rēķinot atlikušo budžetu, lai saprastu, cik lielu pikniku mēs varam noorganizēt nākamajā dienā un vai karstajā dienā vēl atliks naudas saldējumam un tam, ka jānopērk jauna bumba, jo iepriekšējā jau ir izšķīdusi driskās. Mana nometne ir liela jautrība, uzvaras prieks par tiem, kas nedēļas laikā ir atvērušies un sadraudzējušies, ar neveselīgām uzkodām naktī, kad savedu kārtībā administratīvos dokumentus, ar bērnu prieku sejā, kad paziņojam, ka tūlīt būs ūdens kauja. Kā arī ar prieku, ka redzam, ka nometne ir izveidojusi kārtējās draudzības saites.

 

Kas ir labākais, strādājot NVO sektorā?

Iepriekš jau minēju, ka man ļoti patīk cilvēki, kuri darbojas NVO, jo visi ir tik aizrautīgi, mērķtiecīgi, atraktīvi. Mūsu organizācijā man patīk, ka cilvēki ir sirsnīgi, mums ir tāda ģimeniska atmosfēra izveidojusies, ka viens par otru tur rūpi. Visiem ir līdzīga humora izjūta un varam kopā līdz asarām izsmieties. Man patīk, ka biedrībā visi zina, ka neesmu rīta cilvēks un, ja mums ir kāds aktivitāšu cikls, kur esam kopā vairākas dienas pēc kārtas, ar mani īpaši no rītiem neviens nerunā, tik pasviež ar kafiju un gaida, kad es būšu gatava runāt.

Vēl man ļoti patīk nenormētais darba laiks. Es izdaru savu darbu, kurā diennakts laikā vēlos. Tas, protams, neattiecas uz brīdi, kad ir termiņš, lai nodotu projekta pieteikumu vai atskaites, kā arī pasākumiem, protams, ir jānotiek tad, kad viņiem ir jānotiek. Bet es lielākoties strādāju no mājām, tāpēc varu pa dienu iet pie ārstiem, frizieriem, ēst pusdienas stundām ilgi un kaut vai skatīties TikTok video, galvenais, lai darbs ir izdarīts.

Es savu karjeru varu attīstīt, kurā virzienā vēlos, ja tas saskan ar biedrības vērtībām. Biedrības vadība atbalsta manas vēlmes un palīdz man pašrealizēties savā projektu un personības izaugsmē.

Turklāt projektos var iesaistīties arī mani bērni, kas palīdz arī viņu personības izaugsmē, jo dažkārt kopā apmeklējam biedrības pasākumus, kuros viņiem deleģēju mazus darbiņus, piemēram, parādīt dalībniekiem, kur viņiem jāiet piereģistrēties vai palīdzēt nometnē iejusties kautrīgākajiem dalībniekiem.

 

Kādas prasmes un iemaņas tu esi attīstījusi, strādājot šajā amatā, kuras iepriekš tev nebija tik izteiktas?

Primāri, jau pašpārliecinātība par savām projektu rakstīšanas un īstenošanas prasmēm. Ja projektu konkursa maksimālā summa, ko organizācija var iegūt, ir zem 10 000 EUR, es noteikti ilgi padomāšu, vai man vajag piedalīties tādā projektu konkursā. Jāsaka, ka ir augusi pašpārliecinātība par visu, ko daru es un mana komanda. Ja kādreiz mēs uz pasākumiem braucām un visiem bija uztraukums, par to, kā viss būs un vai apmeklētājiem pasākums patiks, tad šobrīd tādi uztraukumi ir daudz retāk un mazāki, jo esam pārliecināti par to, ko varam.

Vēl noteikti ir attīstīta ātra reakcija jeb rīcība. Jo, vadot, organizējot pasākumu, ja ir kāda neparedzēta situācija, uzreiz ir jārīkojas bez domāšanas, kura pārziņā tagad ir šī situācija.

 

Kādas ir tavas personīgās mācības un pieredze, strādājot nevalstiskajā sektorā? Kādi padomi tev būtu tiem, kas vēlas iesaistīties līdzīgās aktivitātēs?

Darbs nevalstiskajā sektorā ir nepārtraukta mācīšanās un izaugsmes pieredze.

Viena no lielākajām atziņām, ko esmu guvusi, ir tas, cik būtiska ir komandas darba nozīme un spēja pielāgoties dažādām situācijām. Strādājot projektos, bieži vien nākas saskarties ar neparedzētiem izaicinājumiem – mainīgām prasībām, ierobežotiem resursiem vai nepieciešamību atrast radošus risinājumus. Šādas situācijas māca elastību, pacietību un spēju domāt ārpus rāmjiem.

Vēl viena būtiska atziņa – mazām iniciatīvām var būt liela ietekme. Dažreiz šķiet, ka viens cilvēks nevar mainīt pasauli, bet pat neliela aktivitāte vai projekts var izraisīt pozitīvas pārmaiņas kopienā. Redzot, kā mūsu darbs iedvesmo līdzcilvēkus un motivē arī viņus iesaistīties un. darboties, dod milzīgu gandarījumu un motivāciju turpināt.

 

Padomi tiem, kas vēlas iesaistīties nevalstiskajā sektorā:

• Sāc ar mazumiņu – ne vienmēr jāizveido liels projekts, lai palīdzētu. Iesaisties kā brīvprātīgais, uzņemies mazu iniciatīvu un soli pa solim attīsties.
• Nebaidies kļūdīties – katra pieredze, arī neveiksmes, sniedz vērtīgas mācības. Svarīgi ir mācīties no tām un turpināt augt.
• Meklē domubiedrus – sadarbojoties ar citiem, darbs kļūst vieglāks un iedvesmojošāks. Ap sevi veidojot aktīvu kopienu, iespējams panākt daudz vairāk.
• Attīsti prasmes – projektu vadība, komunikācija, finanšu pārvaldība, komandas darbs – tās visas ir noderīgas iemaņas, kas palīdzēs jebkurā dzīves jomā, pat ja visu mūžu nepaliksi NVO sektorā. Kaut arī mana pieredze rāda, ka tie, kas ir pamēģinājuši darboties NVO sektorā, vienmēr atgriežas un turpina uzlabot pasauli.