"mēs nezinājām, kā tas būs, tāpēc pamēģinājām" Līga

1. Pastāsti pāris teikumos, kas Tavā skatījumā ir Līga Seņkāne-Matisāne?

 

Līga ir Līga. Cilvēks parastais. Tas ir viss.

Pastāstīt par mani pašu ir pagrūti. Es varu gari stāstīt par to, ko es daru.

 

2. Kā Tu izdomāji, ka vēlies darboties organizācijā?

 

Man liekas, ka drīzāk tas tā sakrita. Es baidos palaist garām kādu iespēju, tāpēc neatsakos izprovēt kaut ko jaunu. Tad, kad vairākiem man zināmiem cilvēkiem ienāk prātā doma, ka kaut ko jaunu darīt būtu baigi foršā lieta un, ja man pietiek jaudas, lai līdzdarbotos, tad es domāju, ka es taču to varu. Un tā es pēkšņi nonācu “Siltumnīcā”.

 

3. Kā ir būt pašai sev priekšniecei?

 

Zināma neatkarība rada atkarību, man ir atkarība no neatkarības.

Man ļoti patīk tas, ka pati varu noteikt kaut kādas lietas, piemēram, pati varu koriģēt savu darba laiku. Manuprāt, mēs mūsu komandā, esam labi ieskrējušies, mums ir sava sistēma, kā strādājam. Daļai no mums ir mazi bērni, bet liekas, ka bērni nemaz netraucē sasniegt mūsu profesionālos mērķus, kaut arī viņi bieži mēdz slimot un būt mājās. Protams, šo sistēmu labi palīdzēja sakārtot arī Covid-19 pandēmija, jo cilvēki saprata, ka var strādāt arī no mājam, sakārtojot kaut kādus procesus. Bet ir vieglāk kā tad, ja man katru dienu būtu jāiet uz darbu birojā. Ja bērns ir slims un dzīvojas pa mājām, es joprojām varu strādāt. Ir mazliet sarežģītāk, bet nav tā, ka darbi apstājas.

Gadījumos, kad kaut ko jautāju dēlam un viņš atbild ar: “mammu, pagaidi, man ir jāpastrādā”, tad es saprotu, ka kaut kur kaut kas ir mazliet aizgājis šķērsām, bet kopumā es gribu teikt, ka mēs spējam vieglāk pielāgoties situācijām.

Būt par vadītāju ir zināmas priekšrocības. Ja man ir kāda ideja, ko liekas, ka var realizēt un lielākā daļa biedrības komandas apstiprina, ka ideja ir forša, tad es pati varu realizēt savu aktivitāti. Šķiet, ka biedrībā ir vieglāk realizēt savas vēlmes, kā, piemēram, strādājot lielā uzņēmumā, kad komandas idejas būtu jāsaskaņo ar vairākiem vadītājiem.

Esot priekšniecei, es nevaru ne uz vienu dusmoties, ka pati esmu kaut ko izdomājusi un noteikusi īsu realizācijas termiņu. Man tas ir vienkārši jāiet un jāizdara. Baigās jēgas uz sevi dusmoties nav, ja pati to esmu izdomājusi. Ja arī rodas momenti, kad šķiet, ka kaut kādā brīdī esmu uzņēmusies par daudz, tad es taču pat to izdarīju, neviens cits to nelika.

 

4. Kur Tu smelies savu nerimstošo enerģiju un vēlmi visu laiku iet un darīt?

 

Man šķiet, ka man nemaz tādas enerģijas nav. Man varbūt ir atsevišķas lietas šķiet mazākas vai vieglāk izdarāmas, kā citiem. Sīkumiņš šeit un sīkumiņš tur un kopā savācas, ka esmu izdarījusi ļoti daudz, un pati varbūt nemaz nejūtu, ka tik daudz esmu izdarījusi.

Man liekas, ka ļoti daudz izdara komanda un es neko nespētu izdarīt, ja man nebūtu apkārt tādi cilvēki, kas man ir – gan biedrības komanda, gan mana ģimene. Viens īsti neko nevar paveikt. Manuprāt, tas ko citi redz kā tikai manu enerģiju, ir visu līdzcilvēku kopīgā enerģija.

Mani kaitina tās dienas, kad nav kāda konkrēta plāna, bet mani kaitina arī tad, ja ir saplānots ļoti daudz. Visam ir jābūt līdzsvarā - man patīk, ka ir zināma brīvība, kaut kāds nesaplānots laiks, ja nu pēkšņi parādās, kas iepriekš neparedzēts sadarāms, vai tieši otrādi – uznāk baigais slinkums un negribas darīt neko, bet ir jābūt lietām, kas ir saplānotas.

Ir jābūt iekšējam dzinulim, ka visu laiku gribas darīt. Enerģija rodas no tā, ka man ļoti patīk tas, ko es daru. Es ļoti lepojos ar to. Ja labi paskatās, tad protams manā darbu sarakstā ir lietas, kuras man nepatīk darīt, bet lielākoties es daru lietas, kuras man patīk. Es izvairos no tā, kas man nepatīk. Kā to izdarīt? Deleģēt tos uzdevumus, kuri man nepatīk, darīt citiem kolēģiem, kuriem patīk to darīt. Tas ir komandas darbs. Pienākumi tiek sadalīti, atrodot līdzsvaru starp pienākumiem, kuri patīk un tiem kuri patīk mazāk.

 

5. Nav noslēpums, ka ne visi projektu pieteikumi tiek apstiprināti vai ne visās projekta aktivitātēs ir 100% plānotais apmeklējums, kā Tu tiec galā ar neveiksmēm?

 

Mēdzu arī ilgi pārdzīvot. Bet, darbojoties komandā, vienmēr atrodas kāds, kas pateiks: “Nav jau tik traki, kā tu to uztver”. Manuprāt, mums ir izstrādājusies gana veiksmīga mērķa auditorijas sasniegšanas taktika. Ja uzreiz nesanāk, mēs pafunktierējam, kur varētu būt kļūdījušies, kas varētu nostrādāt labāk, un tad iespējams izdomājam vēl kādu aktivitāti vai atkārtojam uzlabotā versijā. Piemēram, mums bija projekts, kur nemitīgi saskarāmies ar izaicinājumiem, šķita, ka nekas neiet pēc plāna. Un tur viena aktivitāte pārvērtās trīs aktivitātēs.

Projektu pieteikumu atteikumi ir mazliet sāpīgāki, jo ir ieguldīts milzīgs darbs un mūs pat nepielaida līdz mēģinājumam pierādīt, ka varam īstenot aktivitātes un sasniegt savus prognozētos mērķus. Taču mēs vienmēr varam paprasīt papildus projekta izvērtējumu un nākamreiz iesniegt uzlabotu projektu. Var pat teikt, ka tā ir mūsu komandas taktika “Pie pirmā “NĒ” mēs ne gluži labi dzirdam”. Mēs “nē” neuztveram kā “Nē.”. Mēs to uztveram kā “nē…”.

Idejas ne vienmēr sanāk realizēt un var jau likties mierā, bet mūsu komandai ir tā: “Labi šoreiz nesanāca, bet mēs varam izdarīt arī labāk”. Un mēs mēģinām vēlreiz. Iespējams, ja saņemtu atteikumu arī pēc vēl viena mēģinājuma, mestu mieru, bet zinām, ka mūsu veiksmes nav tikai “cūcenes”, tās ir gana nopietna komandas darba rezultāts.

 

5. Domājot par to, ka biedrībā ir saderīga komanda, kura pēc taviem izteikumiem “ir ar putniem”, kā Tev izdodas piesaistīt biedrības sapņu komandu biedrības mērķu realizēšanai?

 

Es mēdzu piesaistīt neatlaidīgus cilvēkus. Tādus, kuri “slikti dzird vai slikti saprot”, tāpēc iet uz savu mērķi par spīti izaicinājumiem un grūtībām. Es arī “slikti dzirdu un saprotu”.

Piemēram, apstiprināta projekta vajadzībām ir vajadzīgs cilvēks, ar konkrētām kompetencēm, bet mūsu sākotnēji sarunātajam ir mainījušies plāni un viņš/ viņa nepiedalās projekta realizācijā. Mums ir situācija un ir vajadzīgs risinājums. Es uzreiz domāju, pie kā es varētu vērsties, kur meklēt palīdzību? Es sazvanu vienu cilvēku, sazvanu otru. Izstāstu problēmu cilvēkam, kurš liekas, ka varētu risināt problēmu, bet viņš saka, ka nevar palīdzēt, bet iesaka kādu citu. Un tad es zvanu svešam cilvēkam un stāstu mūsu “aizķeršanos”. Taču es negaidu, ka cilvēks tā uzreiz nāks ar savu risinājumu. Kamēr šis cilvēks ir uzmeklēts, mēs kā komanda jau savā starpā esam apzinājuši, cik daudz ir jāpaveic “trūkstošajam elementam” un vai ir iespējas, kā mēs varam viņam palīdzēt. Tāpēc sanāk, ka tad, kad tiekam līdz cilvēkam, es jau varu piedāvāt iespējamo plānu A, B vai C, kā tas cilvēks varētu manu problēmu atrisināt līdz galam. Tad arī uzrunātais cilvēks zinās, ka mums ir komanda, kas atbalstīs un palīdzēs visu risināt. Tiekoties un aprunājoties, parādot, ka mēs jau esam pafunktierējuši par iespējamies risinājumiem, nereti ir tā, ka cilvēks atbild: “Ok, darām!” un sāk līdzdarboties. Tur ir jābūt “ar putniem”, lai tik ātri piekristu iesaistīties un palīdzēt svešiniekiem un uzņemtos daļu atbildības par sagaidāmo rezultātu. Līderim ir jāmāk radīt drošības sajūtu, ka viss būs kārtībā. Un tad tie, kas ir “ar putniem”, paši pieslēdzas. Šādās situācijās man trūkst cita raksturojuma gan komandai, gan jaunpienācējiem, kā vien “viņi ir mazliet ar putniem”. Un labākais ir tas, ka pa šiem darbošanās gadiem, mums tikt tiešām ir izveidojušies noturīgi kontakti un lieliskas ne tikai sadarbības, bet arī draudzības.

 

7. Kura no biedrības/projekta aktivitātēm ir tā, ar kuru lepojies visvairāk?

 

Man liekas, ka visos projektos ir kāda aktivitāte vai elements, kas man liekas, ka “wooow!”, tas bija super kruti. Vai arī kādā projektā ir kāda problēma un mēs “iebuksējam”, un tad, caurskatot visdažādākos, reizēm vismuļķīgākos iespējamos atrisinājumus, mēs izdomājam risinājumu un visu nokārtojam. Tas arī man liek lepoties.

Man ļoti patīk tas, ka mēs pēc katras aktivitātes izvērtējām rezultātus. Un tad ir kaut kādas mācības, kur stāsta, ka ir jāievieš projekta izvērtēšanas aktivitātes utt. Es saprotu, ka, pat ja mums tas nav uzlikts uz papīra instrukciju formātā, mums tas ir jau ieviests un reāli darbojas.

Man ļoti patīk, ka mums pēc projekta aktivitātes ir mini svinības, piemēram, maza kūciņa vai glāze atspridzinoša dzēriena, lai noslēgtu aktivitāti tikai savā starpā. Mēs pabeidzām aktivitāti, esam putās, lipīgi un smirdīgi no noskriešanās, kas mums ir bijusi, bet mēs varam apsēsties un papriecāties par to, kas ir izdarīts. Un tad mēs arī “izdarām mājasdarbu” nākamajai reizei, pierakstot savas atziņas. Pagājušā gadā vienā brīdī nonācām pie slēdziena, ka šo sadaļu dažām projekta aktivitātēm pēc kārtas esam izlaiduši, un izdarījām secinājumu, ka “svinību” daļa ir jāparedz obligāta daļa un nedrīkst tā uzreiz pēc darba “izklīst pa mājām”. Svinību daļa prasa savas 30 min, bet tā ir super vērtīga.

 

8. Kāpēc, Tavuprāt, cilvēkiem būtu jāiesaistās pilsoniskajās aktivitātēs? Kāds ir labums no pilsoniskās līdzdalības?

 

Ja cilvēkam šķiet, ka es neko nevaru ietekmēt, tad tu arī uz dīvāna sēžot neko nevari ietekmēt. Kāda jēga sūdzēties par kaut ko, ja tu neko nemēģini? No tā, ka tu savā ģimenē sūdzies, nekas nemainās. Par iešanu pie atbildīgajām iestādēm un pajautāt savas problēmas risinājumu  neviens pa galvu nesit. Svarīgi savu problēmu/jautājumu pareizi noformulēt. Pēdējā laikā cilvēkiem ir tā, ka, ja ir jautājums, kas nerisinās, viņi neiet pie atbildīgajām iestādēm, bet tā vietā izsauc TV reportierus. Mūsdienu cilvēkam ir gana daudz instrumentu, kas jau ir pieejami, lai uzlabotu savu dzīvi un ir grēks tos neizmantot.

Mūsu biedrībai ir daudz projektu, kuros uzsveram, ka tieši mazas lietas ir ļoti svarīgas. Piemēram, pagājušajā gadā pašvaldībai iesniedzām iesniegumu saistībā ar biedrībām novadā un mēs paši pat nemaz nezinājām, ka mūsu iesniegumam bija daudz lielāka “kustēšanās”, kā mēs redzējām. To uzzinājām daudz vēlāk.

Uzskatu, ka cilvēkiem sākotnēji jāiesaistās mazā mērogā, jo iespējams tad viņi ātrāk redz rezultātu. Un sajūta, ka es spēju kaut ko ietekmēt un tas var nest kopēju labumu, ir brīnišķīga.

 

9. Kādi ir Tavi nākotnes biedrības “r.a.“Siltumnīca”” mērķi?

 

Tas, ko mēs darām, jau ir baigi forši un ir prieks redzēt, ka aktivitātes pārvēršas labos rezultātos. Mums pietrūkst tikai vairāk laika diennaktī, savukārt citiem liekas, ka mums tā ir vairāk kā kolēģu organizācijām.

Man kā vadītājam gribētos, lai visi, kas ir iesaistījušies biedrībā, tajā iesaistās vēl pilnvērtīgāk un lai mūsu darba ritms atsevišķiem kolēģiem būtu ar mazāku risku izdegt. Gribētos, lai tie cilvēki, kas kaut kādā brīdī ir “sasitušies” kopā ar biedrību, iesaistās vairāk aktivitātēs, kas saistītas ar plānošanu, ne tikai izpildi.

Gribētu, lai mērķa grupa saskata biedrību kā platformu, kurā var iesaistīties. Lai cilvēki ne tikai saka, ka jūs darāt baigi foršo darbu un organizējat foršas aktivitātes, bet tiešām uz tām atnāk. Lai cilvēki, ieraugot biedrības telti vai karogu pasākumā, nāktu klāt, jo zinātu “tur noteikti ir forši, es gribu pievienoties vai apskatīties, kas jauns ir izdomāts”.

“r.a. “Siltumnīca”” ir maza biedrība un man tas ļoti patīk, bet es gribu, lai cilvēki aizrautos ne tikai ar biedrību, bet viņiem būtu kādas papildus nodarbošanās. Jo esam ne tikai biedrības komanda, bet arī draugi un, kad sanākam kopā brīvdienās, lai nav tā, ka mēs turpinām pārrunāt plānus un darbus, bet lai mums vēl paliek arī “draugu būšanas”. Lai visa dzīve nepārvēršas tikai par darbu un biedrību.

 

10. Vai tev ir kāds ieteikums citiem, kas domā, ka arī gribētu iesaistīties kādā organizācijā vai tādu dibināt?

 

NVO sektos ir instruments, kas tavu balsi var padarīt daudz skaļāku. Lai veidotu jaunu biedrību vai iesaistītos esošā, ir jāsaskan to cilvēku vērtībām, kas tajā darbojas. Iesaku vispirms paskatīties uz to, kas ir apkārt. Ir ļoti daudz biedrību. Problēma, ka viena daļa ir neaktīvas vai radītas tikai vienam projektam.

Ja ir biedrības, kas tavu jautājumu jau pārstāv un jau darbojas tajā jomā, kas tev interesē vai arī tev ir tikai viens jautājums, kuru vēlies risināt, tad iesaku pievienoties jau esošai biedrībai un skatīties kā tava ideja attīstās. Bet, ja ir milzīgs mērķis, tad var dibināt arī savu organizāciju, viss ir atkarīgs no cilvēka. Ir jāsaprot, vai spēsi vadīt biedrību, lai tā nekuplina neaktīvo biedrību skaitu.